Ko mums var iemācīt “multenes”

multenes

Vecāki jau no agra vecuma savus bērnus pieradina pie multiplikācijas filmu skatīšanās. Sauksim lietas īstajos vārdos – mums visiem tās ir “multenes”. Arī mēs, pieaugušie, tās atceramies ar smaidu uz lūpām, jo mūsu bērnībā “multenēm” bija tik pat liela nozīme. Mēs no tām mācījāmies tāpat kā bērni to dara tagad. Tiesa gan, mūsu jaunībā ilustrētās filmiņas bija pavisam savādākas kā tagad.

Pamperi, soska un planšete – bērna “pirmā nepieciešamība”

Ar nožēlu jāatzīst, ka lielākā daļa vecāku mūsu laikos grēko. Lai bērns būtu tīrs un sauss – jālieto pamperi. Lai mute būtu aizvērta un kaut uz brīdi miers – mutē mazajam jābūt soskai. Toties ko vecāki izmanto, lai bērnam novērstu uzmanību? Diemžēl – planšetdatoru, telefonu, datoru, televizoru, kā kopsaucēju visam ņemot jau iepriekš minētās multiplikācijas filmiņas. Mazajam ar filmiņām izdodas novērst uzmanību uz gana ilgu laiku, tāpēc vecāki ātri vien saprot, cik tas ir ērti. Bērnam “mute ciet” un var pievērsties savām nodarbēm.

Negribas jau izklausīties kā omēm pie kāpņutelpas, bet jāsaka tā: “Kad mēs bijām jauni…” Tad “multenes” bija ļoti limitētā daudzumā. Jā, vakarā pēc skolas varēja noskatīties kādu filmiņu, parasti tās rādīja katru dienu vienā noteiktā laikā. Galvenā misija bija paspēt. Un tad jau cerēt, ka vecāki atļaus noskatīties, nevis uzreiz liks pie darbiem mājās. It sevišķi, ja dzīvoja laukos. Tur darbs bija vienmēr, īpaši vasarās. Kādas “multenes”? Visu mācījāmies darot. Brāzām ceļgalus un “sitām” nātres ar iedomātiem koka zobeniem. Bija jautri. “Multenes” mums bija tikai kā pievienotā vērtība, nevis laika kavēklis vai patstāvīga nodarbe.

Multiplikācijas filmu kvalitāte no laika uz laiku

multenesProtams, kvalitāte laika gaitā mainās it visam. Automašīnām, pakalpojumiem, filmām, arī multiplikācijas filmiņām. Agrāk skatījāmies “Pokemonus” un mums likās gaužām dīvainas varoņu sejas izteiksmes, kas zīmētas Ķīniešu stilā. Jo mēs jau bijām pieraduši pie Skūbija Dū, vilka uz zaķa no Nu Pagaģi, pie Avārijas Brigādes… Jā, protams, neaizmirsīsim īsto un oriģinālo Tomu un Džeriju, Govi un Cāli un pirmos Simpsonus. Ja kāds varonis kādā no nosauktajām “multenēm” dabūja ar tērauda cauruli, veseri vai cirvi – tas bija smieklīgi. Jo agresija “multenēs” bija parādīta tik bērnišķīgi, ka izskatījās ļoti nevainīgi. Tērauda caurules bija uzzīmētas kā mīksta šlanga, kas nenodara nekādu kaitējumu. Tikai izraisa smieklīgu zvaigznīšu karuseli ap galvu tam, kas dabūjis sutu.

Bet paskatoties uz mūsdienu “multenēm” nedaudz paliek baisi. Tās jau vairs nav zīmētas, tās visas ir grafiskas un īstas. “Multene” jau atgādina īstu filmu, kurai ir nopietns sižets un darbība, vairākas sērijas, daudz agresijas. Tērauda caurules (http://www.rgj.lv/lat/cenas/) nu ir kļuvušas metāliskas un smagas, traumas nopietnas. Bērni sāk redzēt lietas uzreiz nopietni, neapejot to, kas maziem vēl nebūtu jāredz.

Dažkārt šķiet, pie “multeņu” radīšanas piesēdušies tie, kas sapņojuši radīt bojevikus, tikai tik tālu nekad nav tikuši.

Tomēr mēs iemācamies

Nav jau viss tik melns, kā mēs mālējam. Ir vesels pulks multiplikācijas filmu, kas paredzētas speciāli tam, lai izglītotu un iemācītu. Un bērniem tās ir jāredz. Tikai, kā jebkurā jomā – visu ar mēru! Krietni labāk taču ir veltīt laiku saviem bērniem, lai parādītu īsto dzīvi. Pārmaiņas pēc nevis piesēdināt mazo pie TV, lai parādītu kādu filmiņu par zooloģisko dārzu, bet aizvest viņu paskatīties uz dzīvniekiem aci pret aci.

Pozitīvais, ko bērni apgūst skatoties “multenes” ir valodas. Šeit mēs drīkstam nedaudz pagrēkot un likt bērnam skatīties filmiņas angļu valodā. Būsiet pārsteigti, cik ātri un kvalitatīvi bērni uzsūc vārdus un saprot to nozīmi bez skaidrošanas.

Jāatgādina vēlreiz, mīļie vecāki, ka visam jābūt ar mēru. Kad vien ir iespēja – ejiet laukā, spēlējieties, apgūstiet jauno darot.