Vecmāmiņa — mīļā, labā un īpašā

vecmamiņa

Ne viens vien no mums, atceroties savu bērnību, ar siltiem vārdiem piemin savu vecmāmiņu, kura bieži vien bija tuvāka un mīļāka par mammu. Padomju gados mammām jau uzreiz pēc bērna piedzimšanas bija jāatgriežas darbā. Visa sociālā kārtība un veselības aprūpes sistēma bija veidota tā, lai pēc iespējas ātrāk fiziski un emocionāli atdalītu bērnu un māti. Tāpēc vairums mazuļu jau uzreiz pēc dzimšanas nonāca vecmāmiņu rokās.

Viņas vārīja tumes, mainīja un mazgāja autiņus, auklēja, loloja, pieskatīja un mācīja. Vēlāk, skolas gados, vasaras no pirmās līdz pēdējai dienai bija jāpavada laukos pie vecmāmiņas. Patiesībā tik daudziem no mums tieši vecmāmiņas ir ļoti īpaši cilvēki mūsu dzīvēs. Un kaut kur dziļi mazajā bērna sirsniņā ir neliela sāpe par to, ka bērnībā varbūt trūcis mātes siltuma un tuvuma.

Arī mana vecmāmiņa sirdī man ir tik mīļa un tuva tieši tāpēc, ka bērnība lielākoties pagāja pie viņas. Dzīvojām kilometra attālumā. No rīta bija normāli, ka uzreiz pēc brokastīm ar māsām ejam pie vecāsmammas. Un tikai vēlā vakarā atpakaļ. Jo vecāki jau tāpat visu dienu bija projām. Tagad jau esmu pieaugusi, pašai mazi bērni, bet prātā palikuši nesenie daži gadi, kas bija manas vecmāmiņas pēdējie dzīves gadi. Viņa bija slima, vārga, lielākoties dienas pavadīja gultā. Tad izjutu ne tikai pienākumu, bet arī dabisku un mīlestības vadītu vēlmi rūpēties par viņu tikpat sirsnīgi, kā viņa rūpējās par mani, kad biju maza un apkopjama.

Vecu cilvēku aprūpe nav viegls darbs, saprotu tos cilvēkus, kuri izvēlas savus seniorus ievietot profesionālās iestādēs, kur ir apmācīts personāls, medicīniskā uzraudzība. Tomēr mums kaut kā pa visiem izdevās vecmāmiņai sagādāt to prieku līdz pēdējai dienai būt starp saviem mīļajiem un tuvajiem.

Ļoti noderīgi bija profesionālie higiēnas līdzekļi, lai nodrošinātu maksimālu komfortu vecmāmiņai: http://www.tena.lv/rupejoties-par-milotajiem/urina-nesaturesana-un-saistitas-problemas/.

Saka, ka vecāku darbs ir audzināt, bet vecvecāku — mīlēt un lutināt. Saka arī, ka vecākiem nav laika redzēt, kā uzaug viņu bērni, tāpēc tā pa īstam izbaudīt laimi, ko sniedz mazi bērni, var tikai ar mazbērniem. Savā ziņā tam var piekrist. Jaunie vecāki sākumā ir apjukuši, pēc tam griežas nemitīgā ikdienas rūpju ritenī, jo darbu ir vairāk kā diennaktī stundu. Tāpēc reizēm nav laika apstāties un izbaudīt mirkli, sajust, kā bērns aug, mainās, attīstās, kļūst par personību.

Laimīgi tie bērni, kuriem šodien vēl ir dzīvi vecvecāki, no kuriem var smelties dzīves gudrību, sirds siltumu un dzimtas spēku. Tāpēc jānovēl par viņiem rūpēties un gādāt, lai viņu dzīves nogale būtu gan emocionāli, gan fiziski komfortabla.